Pusfinālu izlozes analīze - Latvija atkal sliktajā pusē

Latvija tagad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta.Tas nozīmē lielu kaunu un negodu, ja mēs netiktu Eirovīzijas finālā. Baigā jau nu galvaspilsēta, kas kopā ar Baltkrieviju izkrīt jau pusfinālā. Bet kā latvieši saka – kauns un negods nav brālis. Un kā piebilst deputāti – jādara viss iespējamais. Diemžēl izskatās, ka mūsu izredzes arī šogad nav nekādas lielās. Vispār jau viņas ir – vienkārši nav diez ko lielas. Un tas vēl pirms mēs vispār esam izvēlējušies savu Eirodziesmu, un aizsūtījuši Samantu Tīnu taisīt mums kaunu un negodu.

Attēlā: Mazas izredzes. Kamon Kondolīz, nepārspīlē, ne jau tiiiiiiiiiik maziņas.


Viens no iemesliem ir tāds, ka mūsu Eirovīzijas rīkotāji īsti labi netver šo konkursu tā dziļākajā būtībā. Jau otro gadu pēc kārtas vietējās atlases sauklis ir “Piecelsim kājās Eiropu!” Redziet, Eirovīzijas preambula un kodols ir cilvēki, kuri sēž pie televizoriem. Skatās, skatās, tad paceļ klausuli un zvanās. Tas nozīmē, ja kāda dziesma viņus piecēlusi kājās, tad tikai tādēļ, lai aizietu pačurāt vai uztaisīt kokteili Gemingvej po flotski. Sarēķinām divi plus divi – tā dziesma, kuru skatītāji izmanto, lai pieceltos kājās un aizietu pačurāt, nebūs dziesma, par kuru viņi pēc tam balsos. Elementāri, dārgais Frankenštein!

Otrs iemesls ir drusku neveiksmīgā pusfinālu izloze. Tur konkurss darbojas pēc 50/50 principa, kura puse balsu ir Eiropas savienības tautai, bet otra – profesionāliem kritiķiem. Ar kritiķiem mums īsti nekad neveicas, viņi vienmēr pret mums ir baigi kritiski. Pagājušā gada pusfinālā kritiķi mums iedeva 9,90 punktus, bet balsojums – 13,28. Ar to mēs, protams, palikām galīgi pēdējā vietā, bet vismaz kaut kas. Taču šeit sākas nianses – no publikas balsojuma visvairāk punktu mums iedeva Gruzija. Tas tāpēc, ka viņi ir mūsu draugi, jo mēs bijām vieni no retajiem idiotiem, kas aktīvi atbalstīja viņu vietējos karus vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet nav svarīgi – Gruzija šoreiz ir iekritusi otrajā pusfinālā, un mēs uz viņiem vairs nevaram cerēt. Vēl divas valstis, kas mums iedeva punktus, bija Maķedonija (2 punkti) un Šveice (1 punkts) – arī tās abas ir otrajā pusfinālā. Vienīgi Islande, pēdējā no valstīm, kas mums bijusi labvēlīga (3 punkti) šogad  ar mums vienā konkursā. Bet tas arī viss. Skumji, vai ne?

Attēlā: Molotova-Rībentropa pakts. Latvija iekritusi neizdevīgajā pusē.

Tātad, atliek cerēt, ka kritiķi šoreiz pret mums būs labvēlīgāki (heh, kā tad!) Vai arī, ka par Samantu Tīnu ļoti aktīvi balsos SanMarīno, Beļģija, Portugāle un vēl dažas, kurām mūsu atbalsts viņu vietējos karos nekad nav bijis aktuāls. Turklāt, Samanta Tīna vēl darīs visu, lai mūsu dziesmas laikā viņus pieceltu kājās. Domāju, manas drūmās priekšnojautas ir visai pamatotas.

Protams, tas nekur nav zvanīts. Mēs varam aizsūtīt labu dziesmu (piemēram, Niko), labu šovu (es dzirdēju, Niko esot bagāts sponsors, un vēl viņš mākot dejot), un nemēģināt piecelt Eiropu kājās, bet tieši otrādi – likt viņiem sēdēt pie televizoriem no mūsu dziesmas sākuma līdz pašām beigām. Varbūt tā arī notiks. Es ļoti ceru. Jo skatīties lielo finālu bez Latvijas nav pilnīga ekstāze. Vispār jau ir ekstāze, vienkārši nav pilnīga.

Attēlā: Nepilnīga ekstāze. Un tas ir viss, uz ko tu biji spējīgs???

Šoreiz jā. Līdz nākamam!