otrdiena, 2010. gada 28. decembris

Pusfināla dalībnieki II

4. Lauris Reiniks - Banjo Laura

Ah...Eirovīzija bez Laura Reinika būtu kā pubertāte bez nakts pollūcijas. Un tāpat kā tīņa gados aizskarot savu ķermeni mēs katru reizi uzzinājām par sevi ko jaunu, tāpat arī katru gadu ko jaunu uzzinām par Lauri Reiniku. Pagājušajā gadā mēs viņu iepazinām kā džeku ar pārspīlētu smaidu, kurš līdzīgi tantei Maximas lielveikalā mēģina jums pārdot smaržas "tikai šodien ar atlaidi". Bet šogad mēs Lauri iepazīstam kā džeku ar pārspīlētu smaidu, kurš līdzīgi tantei Maximas lielveikalā mēģina jums pārdot smaržas "tikai šodien ar atlaidi". Protams, tante par to pašu cenu tur stāvēja vakar, stāvēs rīt, un arī odekolons katru reizi smaržos tāpat - galīgi nepārliecinoši. Jā, vienīgi šogad Lauris kļuvis aptuveni divreiz slavenāks: vai zinājāt par "AKKA/LAA prestižo Bezgalības balvu"? Lauris to ir saņēmis divreiz. Bet "sabiedrisko attiecību un mārketinga speciālisti ierindoja Lauri Reiniku augstajā 2.vietā, tūlīt aiz grupas Prāta vētra". Uz kurieni gan vēl tiekties, kad esi jau visur ietiecies divreiz? Tikai uz Eirovīziju, protams.

Laura šī gada piedāvājums ir dziesma par kādu meiteni no Ziemeļiem, kuras vārds ir Laura. Tad nu Lauris, atvainojiet - Laura, ienāk bārā un "visas acis ir uz viņu". Tad šī Laura izvelk tipisko ziemeļniecisko instrumentu bandžo un "parauj stīgu". Tālāk dziesmas tēli virmo līdzīgi nakts fantāzijām pubertātes nomocītā galvā. Uh... tieši tādēļ jau mēs mīlam Eirovīziju - tā ir iespēja uz brīdi atgriezties bērnības dziņu pasaulē. Un tādēļ mēs mīlam tevi, Lauri! Vai Laura, vai, kā tu pats dziedi, "kas tas vispār bija, kas tur tikko kā spēlēja".

Izredzes tikt finālā: Pavērojiet savas vecmāmiņas seju, kad uzstājas Lauris Reiniks. Tādu vecmāmiņu Latvijā ir tūkstošiem. Un gandrīz visām viņām ir telefons.

5. Grupa Triānas parks - "Upside Down"

Grupa Triānas parks ir tas dīvainais zēns klasē, kurš ģērbjas savādāk nekā citi, klausās savādāku mūziku un savādāk arī uzvedas. Tādi cilvēki ir vajadzīgi kā klases kolektīvos, tā Eirovīzijas dziesmu atlasēs. Jo gadījumā, ja jums negribas būt tādiem kā visiem un balsot par favorītiem, tad jūs varat būt kā visi pārējie un balsot par kaut ko "oriģinālu". Problēma šeit ir tāda, ka atšķirība starp "trakulīgu" un "slimīgu" ir ļoti trausla. Iedomājieties šauro robežu, kas šķir jautru klaunu no sērijveida bērnu slepkavas. Vai arī jaunu puisi, kurš ir "savādāks nekā citi"- pieņemsim, viņa savādība izpaužas nosliecē uz rozā šallēm, šopingu un Eirovīzijas dziesmu konkursu. Neko, tīri stilīgi, vai ne? Bet tagad ņemam to pašu puisi, ieģērbjam melnās ādas siksnās un ieliekam resnu, spalvainu un bārdainu vīriešu kompānijā. It kā "savādība" tā pati un puisis tas pats, bet re cik svarīgas ir nianses!

Triānas parks pagājušā gadā bija drusku pārāk jocīgi. Šogad viņi mēģina ar mums iedraudzēties, paliekot normālāki. Bet tagad tas ir pārāk normāli! Ja mēs gribēsim draudzēties ar normāliem džekiem, kuri dzīvē "zina tikai vienu pozu, ojami, jami, jē, vienu pozu", tad izvēlēsimies Lauri Reiniku.

Izredzes tikt finālā: Vienmēr būs noteikts daudzums cilvēku, kas izvēlēsies kaut ko "oriģinālu" - vienalga, vai runa ir par brendiem, narkotikām, seksuālajiem partneriem vai Eirovīzijas dalībniekiem. Triānas parkam par laimi, šie "oriģinālie" cilvēki ir gandrīz tikpat daudz, cik parastie.


Šeit mums ir kādas sievietes melnbalta fotogrāfija, kura varētu būt izgriezta no iepazīšanās portāla kopā ar parakstu: "Vēl neesmu zaudējusi cerību atrast kādu, kas mani samīļos tumšajos ziemas vakaros." Patiesībā gan šī bilde nāk no Eirovīzijas portāla ar parakstu "Dace Upīte ir dzimusi Smiltenē un dzied kopš bērnības," kas lielos vilcienos sniedz to pašu smeldzīgās vientulības drusku bezcerīgo izjūtu, ko iepazīšanās sludinājumi. Tas, ka Daces dzīves vadmotīvs ir "vienmēr iet tālāk un nekad neapstāties" šo sajūtu vēl tikai pastiprina: ak, šis ceļš, ko neapstājoties veic tik neskaitāmas latviešu sievietes - tas ved no Smiltenes cauri Rīgai un nereti līdz pat Īrijai, Anglijai vai Berlīnei. Bet galastacijā vienmēr attopies tikpat vienmulīga, uz vientuļas ģitāras stīgas izstrinkšķināta un nevienam nevajadzīga kā šī dziesma.


Izredzes tikt finālā: Līdzīgas izredzēm dabūt respektablu darbu atsaucoties uz sludinājumu "Darbs meitenēm Berlīnē. Ar intīmu galīgi nav saistīts".

piektdiena, 2010. gada 17. decembris

Pusfināla dalībnieki I

1. Juris Ludženieks “Beautiful World”

Vai jums ir kādreiz tā gadījies, ka jūtaties skumji un vientuļi? Jūs ejat pa ielu un ir tāda sajūta, it kā nekur uz šīs zemes jums nebūtu vietas. Un tad pēkšņi klāt pienāk jauns vīrietis stiklainām acīm, tumšu mēteli un pāris dienas neskūtu bārdu. Viņš saka: “Ņem manu roku un aiztaisi acis. Es tev izstāstīšu stāstu, kurš izmainīja manu dzīvi.” Ko jūs darītu? Protams - iepūstu viņam acīs piparu gāzi vai vismaz piedraudētu ar brālēnu, kurš strādā policijā.
Viss ir citādāk Jura Ludženieka Eirovīzijas priekšnesumā. “Šī ir skaista pasaule, un mēs visi tajā dzīvojam,” Juris turpina uzmundrināt savu uz ielas notverto klausītāju, kurš tobrīd gan ir pieķēdēts viņa pagrabā pie sienas - jo tikai tādā situācijā kāds būtu gatavs līdz galam noklausīties šo muzikālo pamācību potenciāliem pašnāvniekiem. Dzīve ir skaista, dzied Juris, jo “bērni spēlējas, pārīši skūpstas” un “naktīs spoži spīd zvaigznes”. Izbeidz, Juri! Dzīve ir skaista, jo mēs varēsim dzert alu un skaļi smieties, kamēr tu izciet savas 5 minūtes kauna Latvijas televīzijā.


Izredzes tikt finālā: Tikai gadījumā, ja viņa pagrabā ir vieta vismaz pāris tūkstošiem potenciālu balsotāju.


2. Elīna Krastiņa-Grence - “Look Back at Me Again”

Kā rakstīts Elīnas pieteikumā, viņa ir “saņēmusi daudzas godalgas saistībā ar sabiedriskajām aktivitātēm un sasniegumiem mācībās”. Tas ļauj cerēt, ka Elīna spēs atrast jēgpilnu un sabiedrībai derīgu nodarbi arī pēc muzikālās karjeras beigām, kura, spriežot pēc konkursam iesniegtā darba, beigsies 5.februārī plkst. 21.10.
Jauki, jo būtu ļoti nepatīkami redzēt šo visnotaļ simpātisko meiteni skumstam. Kā brīdī, kad viņa skumīgi dzied: “Pagaidi! Pirms tu ej prom, pagaidi! Lūdzu, vēlreiz paskaties uz mani!” Jūs domājat, kurš gan ir tas kretīns, kas lika tik glītai un sabiedriski aktīvai meitenei šādi ciest. Līdz pie dziesmas beigām saprotat, ka tas esat jūs pats, un Elīna lūdz uzmest vēl pēdējo skatu viņas sagrautajam sapnim par Eirovīzijas skatuvi. Atvaino, Elīn, bet nē - tev atvēlētās trīs minūtes ir pagājušas un mēs vairs neskatīsimies uz tevi.

Izredzes tikt finālā: Ja tā padomā, varbūt vēl vienu reizīti varētu uz viņu paskatīties. Varbūt. Bet tikai vienu.

Šī dalībniece vēl mācās 9.klasē, tādēļ var piedot viņas neapdomību, startējot Eirovīzijā ar vārdu Oksana Ļepska. Tur nav nekādu izredžu, jo mēs, Eirovīzijas skatītāji, esam latviskāki par ganuzēna pēdas nospiedumu miklā rīta rasā - nedrīkst aizmirst, ka vienreiz mēs pat aizsūtījām tos čaļus no Liepājas tikai tāpēc, ka viņi dziedāja latviski. Un ja reiz mums jāsagremo dziesma svešā valodā, tad vismaz izpildītāja vārdam jābūt latviskam - vēlams, lai tas būtu Reinis, Mārtiņš vai Aisha.
Bet kādēļ pret meitas karjeru tik nevērīgi attiekušies Oksanas vecāki, to mēs nezinām. Tāpat kā nezinām, kādēļ šī jaunā, vēl nepilngadīgā meitene dzied par upēm, kuras spiestas tecēt cauri tuksneša sausumam un svecēm, kuras deg par spīti vējam. Varbūt viņas karjera nav vienīgā lieta, pret kuru kāds izturējies nevērīgi...
Izredzes tikt finālā: Nomainīt vārdu uz Oxy Lepsy, izvēlēties priecīgāku melodiju, dziedāt par varavīksnēm un mēģināt nākamgad.